Autors: 
Nedaudz palabots no kļūdām teksts:
Vienīgā un lielākā privātā kolekcija Baltijā atrodas Siguldā
Silvija Lapiņa
Ja pirms divdesmit gadiem dators Latvijas iedzīvotāju mājās bija brīnums, tad šobrīd tā jau ir ikdiena. Piedevām, tehnoloģijas attītās tik strauji, ka gluži vai neiespējami visam jaunajam izsekot līdzi, bet vecā tehnika lēnām tiek aizmirsta. Siguldā ir kāds kolekcionārs, kas aizvēsturisko aparatūru cenšas ne tikai saglabāt kā eksponātus, bet arī uzturēt darba kārtībā. Gada nogalē laikraksts viesojās pie Mihaila Babjoniševa, kurš izveidojis veco datoru muzeju.
Vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Mihails Babjoniševs dzīvoja Krievijā, Orenburgas apgabalā. 1953.gadā vecāki no Maskavas mājās atveda radioaparātu ORZ, ko pie viņiem klausīties nāca visi sādžas iedzīvotāji. Toreiz piektklasnieks, paralēli mācībām, darbojās radio pulciņā. Saskarsme ar tehniku turpinājās arī militārajā dienestā, kur viņš pildīja sakarnieka pienākumus. Pēc dienesta, 1967.gadā, Mihails Babjoniševs ieradās Siguldā un sāka strādāt Siguldas televīzijas tornī par elektromehāniķi, pēc tam darbojās Eksperimentālajā Ražošanas Laboratorijā Siguldā, no 1986.gadā pašmācības ceļā sāka apgūt visu, kas saistīts ar datoriem, un saka strādāt ar savu pirmo profesionālo datoru, kas maksāja 2,5 tūkstošus rubļu.. Jāpiebilst, ka tehniskās zināšanas M. Babjoniševs papildināja Rīgas Politehniskā institūta radiotehnikas fakultātē, bet ģimenes apstākļu dēļ augstskolu nepabeidza. Vēlāk iestājās tehnikumā, kur neklātienē turpināja izglītošanos lauksaimniecības elektrifikācijas jomā.
Tehnikas dažādība
Muzejs aizņem samērā lielu daļu no privātmājas telpām, kur aplūkojami ne tikai datori. Plauktos vietu raduši printeri, telefoni, lauku telefoni, starp tiem arī 1942.gada Amerikas Savienoto Valstu lauku telefons, kādas iestādes direktora telefons ar sešām līnijām, telegrāfa aparāts, kas ir absolūtā darba kārtībā, te arī kādas lidmašīnas melnā kaste. Muzejā skatāmi virkne procesoru, arī vecas ferītu atmiņas moduli no lampu datoriem, tādi, kur katrs bits rokām aptaustāms, interesanta dizaina flešatmiņas, arī tikai 256 kilobaitu jaudīgas, lentveidīgie informācijas nesēji, dažādu collu diskešu kartes, kuras šobrīd praktiski vairs neeksistē, jo tiek izmantoti USB, fleši un bluetuz. Te arī skaitļotāji, sākot ar Padomju Savienībā ražoto mehānisko ”Feliksu”, kas savu nosaukumu Krievija ieguva, pateicoties Feliksa Dzeržinska vārdā nosauktajai rūpnīcai, bet kuru 1820.gadā izgudroja francūzis un vairāk nekā 100 gadus tie tika ražoti praktiski bez jebkādām izmaiņām. Uzmanības vērts ir 25kg smagais krievu elektromehāniskais kalkulators, ar kura palīdzību grāmatveži aprēķināja algas, tāpat elektriskās rakstāmmašīnas, to vidū 1932.gada mehāniska rakstam mašīna „Mercedes”. Citā telpā izvietota radiotehnika, kuras starpā ir arī 1950.gadā rūpnīcā RRR «Riga-T755″ ražotais aparāts, tepat arī Mihaila ar mazdēlu paštaisītais detektoru uztvērējs, kāda radioamatiera paštaisītais radioaparāts, kam izmantotas Vācijā ražotas detaļas, te arī kāds vēsturisks televizors „Rekords”, tieši tāds, ko Babjoniševu ģimene iegādājusies 1972.gadā. Mihails saka, ka tik liela privātā kolekcija ir viņam vienīgajam Baltijā
Kolekcijas lielākā daļa – datori
Bez jau iepriekš minētās tehnikas lielāko daļu muzejā aizņem vairāk nekā 40 firmu, dažādu paaudžu, dažādas jaudas, 90% strādājošu galda datoru, ko Mihails sauc par kompjūteriem, kā tie tiekot dēvēti visās valodās visā pasaulē. Interesantākais, ka daļu šīs ”mantības” kolekcionārs savācis, kā pats saka, izgāztuvēs, bet vairumu viņam dāvājuši cilvēki. Starp eksponātiem redzams japāņu firmas Yamaha ražojums Krievijas tirgum, ko izmantoja kā mācību līdzekli skolās. Kolekcijā atrodams Siguldā pirmais profesionālais galda dators ” Gulip 286”, ko 1986.gadā lietoja ERL laboratorija. Šeit ari var apskatīt informācija nesējus pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Bulgārijā ražotas cietas disksus ar tikai trīs megabaitu (MB) lielu atmiņu no Krievu datoriem „SM1” un Minskas 32” . Jāpiebilst, ka muzejā apskatāms arī 20kg smags portatīvais dators, ko izmantoja 80to gadu sākumā.
Kolekcijas īpašnieks zina stāstīt arī par datoru un citu tehnisku izgudrojumu vēsturi, kas ir visai interesanta. Viņš atklāj, ka visvecākais viņam ir 1972.gadā ražotais termināls.. 1975.gadā Ed Roberts, kura vairs nav starp dzīvajiem, izgudroja pirmo Altair 8800, kam nebija ne klaviatūras, ne videomonitora un kuru varēja pieslēgt pie šī termināla, savukārt pirmo procesoru ”4004” izgudroja firma Intel 1971.gadā pēc japāņu firmas Busicom pasutījuma. Tas bija četru bitu procesors ar 108 KH frekvenci un sastāvēja no 2300 tranzistoriem. Tagadējiem ”Pentium 4” procesoriem, ar kādu strādā pats Mihails, ir 42 miljons tranzistoru, kas pietuvojas trīs un vairāk gigahercu jaudai. Vislielāko lampu datoru izbūvēja 1945.gadā Amerikā, tas svēra vairāk nekā 70 tonnas un sastāvēja no 18 tūkstošiem elektronisku lampu, kas prasīja milzīgu enerģijas patēriņu. Arī pirmais elektromehāniskais kalkulators, kas bija izgudrots 1941.gadā, svēra apmēram 7 tonnas un sastāvēja no 750 tūkstošiem detaļu.
Tagad diezin vai kāds aizdomājas, ka datoru ēras sākumā tajos ievadītā informācija pie izslēgšanas pazuda. Toreiz zinātnieki pielika pūles, lai izdomātu kā informāciju saglabāt, un 1956.gadā IBM firma izgudroja pirmo cieto disku, kas svēra turpat tonnu un lieluma ziņā atgādināja divus ledusskapjus. Šī diska informācijas ietilpība – pieci megabaiti! Firmām, kuras lietoja lampu datorus, IBM šos diskus izīrēja par 35 tūkstošiem dolāru gadā. 1973.gadā jau parādījās pirmie disku lasītāji, kas sastāvēja no diviem motoriem.
Jautāts par datora iespējām nākotnē, Mihails saka, ka no pirmā galda datora līdz tagadējam plaukstu datoram ir notikušas milzīgas izmaiņas gan atmiņas ietilpības, gan citu iespēju ziņā. Jau šobrīd tā vadāmība iespējama ar balss palīdzību, kas noder cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Sarežģīto tehniku cilvēks, kura ķermenim pieslēgti speciāli vadi, var vadīt ar domu impulsu palīdzību. ”Tehnika attīstās tik strauji, ka pēc zināma laika būs kā fantastikas filmās – arī pulksteņa lieluma datoram būs neizmērojamas iespējas,” bilst Mihails. Bet vai tas neapdraud cilvēci? ”Grāmatās, žurnālos, laikrakstos un filmās ir atainota mašīnu buntošanās, bet es domāju, ka diezin vai dzīvē tas ir iespējams, jo cilvēka varā ir visu kontrolēt. Tikai saprātīgajām būtnēm jādomā, ko tās dara, jo vienu, otru korporāciju interesē tikai nauda, nauda. Bet zeme ir dzīva būtne, un to nedrīkst tik bezgalīgi piesārņot! Tāpēc jau arī tā sāk pretoties. Ir informācija, ka otrpus saulei atrodas zemei līdzīga planēta, kas pēc zinātnieku prognozēm ir 250 miljardu gadus vecāka par mūsu planētu. Iedomājieties, kāda tur ir attīstība!”
Mihails savas zināšanas par datoru attīstību ir piedāvājis skolām, bet interesi līdz šim neviens nav izrādījis. Kolekcionārs saka: ”Bērni vairāk spēlē spēlītes, interneta vietnēs raksta rupjības un čato, bet nezin, no kā tā brīnumkaste sastāv un kāds ir tās darbības princips. Mūsdienās tehnika ir ”vienreizēja”, detaļas, ko izmantoja līdzšinējiem datoriem, jaunajiem vairs neder.”
Iespējams, ka Mihaila muzeju ar laiku pārvaldīs viņa mazdēls Ilmārs Valts, kurš ieklausās vectēva stāstītajā, bet pagaidām, kā smej kolekcionārs, vairāk pārzina savu datoru un spēlītes.